Atrašanas ceļā

“Meklējiet, un jūs atradīsiet!” (Mateja ev. 7:7)
Mīļie lasītāji Austrālijā, Jēzus vārdi bieži ir izaicinoši, pretstatā ar mūsu pieredzi par pasauli. Jēzus saka “Meklējiet, un jūs atradīsiet!”. Bet katrs no mums jau ir meklējis, bet nav atradis. Sākot ar sīkām ikdienas lietām, līdz svarīgiem dzīves risinājumiem. Šādi Jēzus vārdi tā tad ir apzinātā pretstatā ar šo pasauli. Tajos mēs dzirdam apsolījumu, kas sniedzas pāri šai īstenībai – kā mierinājums, un vēl biežāk kā mudinājums. Un Jēzus vārdi ir cieši saistīti ar paša Viņa personu. Tie negrib izteikt tikai kādu no Viņa atdalāmu pasaules gudrībiņu, bet Viņa apsolījumā ir Dieva Dēla īstenošanas spēks.
Jau paši Ziemsvētku stāsti liecina: Meklējiet, un jūs atradīsiet! Gudrie no austrumiem saredz zvaigzni un dodas tālā ceļā, meklēt jaunpiedzimušo valdnieku. Un viņi atrod, priecājas ar varen lielu prieku, ieiet namā, ierauga bērnu, krīt ceļos un pielūdz. Un arī vietējie gani saņem aicinājumu meklēt savu Pestītāju, “un tie steigšus nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu”. Kārlis Skalbe ar savu Ziemsvētku dziesmu mūsdienīgi izteicis šo atrašanas brīnumu: “Meklētāja ceļš ir galā ... .”
Pateicoties Jēzus Kristus apsolījumam arī mēs varam mūsu ceļu iet droši un mērķtiecīgi. Mums mūsu dzīves jēgu nav jāmeklē izmisīgi. Dievs devis Sevi atrast Vārdā un Sakramentā. Dieva pēdas atrodamas šajā brīnišķīgā pasaulē. Dievs ir mīlestība (Jņ 3:16). Neskaitāmas ir Dieva dotās ceļa zīmes uz atrašanu, kas reiz būs pilnībā, - Viņa baušļi un padomi, Viņa pavadīšana Svētā Garā.
Pateiksimies par visiem brīžiem aizvadītajā gadā, kad esam varējuši Dievu atrast, kaut arī vēl cilvēcīgā nepilnībā. Pievienosim tos šī gada Ziemsvētku dāvanām, kā tās dārgākās, un neaizmirsīsim tās paņemt līdzi uz nākošo gadu. Pateiksimies cilvēkiem, kas mums palīdzējuši Viņu atrast. Lielā dažādībā risinās mūsu meklēšana, un ārējo apstākļu dažādība Austrālijā, Amerikā, Eiropā nav pat tā svarīgākā. Cik labi, ka mūsu visu mērķis ir viens un atrodams: Dievs, Jēzus Kristus Tēvs. Tas, kura ziņā nākošais gads un mūžība.
Novēlu, lai Viņa iezīmē mēs būtu priecīgi meklētāji. Cilvēki, kas nepretendē uz patiesību, ko bāzt kabatā jeb ar ko tiesāt līdzcilvēkus, kā to darīja Jēzus nonāvētāji, farizeji un Rakstu mācītāji, it kā atsaucoties uz Dieva Vārdu, it kā aizstāvot to. Bet kā priecīgi meklētāji, kuriem dots apsolījums atrast. Jā, varbūt atbilde mums pat jau ir dota – kaut mēs vien zinātu, kā pareizi jautāt un kā pareizi meklēt!
Kopā ar manu mūža draugu sveicam Jūs Ziemsvētkos un gadu mijā, kā līdzi meklētāji uz Jēzus solīto atrašanu!

Archibīskaps
Elmārs Ernsts Rozītis

PILNĪGA DĀVANA

Žēlastība un miers lai jums ir bagātīgi Dieva un mūsu Kunga Jēzus atziņā!
3. Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.
4. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. (Pētera 2.vēst.1:2-4)
Pienākuši atkal ir Ziemsvētki, gaišie priecīgie svētki, kad atzimējam Kristus nākšanu pasaulē, cilvēka miesā. Viņš otrais loceklis Svētājā Trīsvienībā, atstāja Savu vietu debesīs un mājoja starp cilvēkiem, cilvēka miesā. Jānis raksta savā evanģelijā: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14)
Dievs ir aprakstāms ar vārdiem žēlastība un patiesība. Ziemsvētki ir Viņa žēlastības izpausme, jo Dievs sūtija savu Dēlu pasaulē, lai Viņš vispirms liecinātu par Dieva Vārda patiesību un otrkārt, lai mirtu pie krusta mūsu vietā, paņemdams uz Sevi mūsu pelnīto sodu par grēku. Jēzus pats ir patiesība. Viņš sacīja: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6). Šis ir viens no svarīgākiem pantiem visā Bībele, jo te mums ir skaidri pateikts kas Jēzus ir. Viņš, kā Pēteris raksta ir “viss, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbījībai.”
Kristū Jēzū, Dievs mums devis pilnīgu dāvanu. Kad šo dāvanu uzņemam savā sirdī ticībā, tad mums ir viss, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbījībai. Jēzus Kristus ir ceļš, kas ved pie Tēva, Viņš ir patiesība un Viņš ir dzīvība. Ko vairāk mums dzīvē vajaga? Viss mums Kristū ir dots.
Svarīgākā lieta ir, ka netikvien mēs zinām par Kristu, bet, ka mēs Viņu personīgi pazīstām. Tas notiek, kad sirds durvis atveram Viņam, ka nožēlodami savus grēkus mēs Viņu apliecinām par savu Kungu un Pestītāju. Kad to daram, tad mums ir viss kas vajadzīgs dzīvībai in dievbījībai. Dieva gādība ir Viņa apsolījumos, un Dievs ir caur Kristu solījis: “Katrs, ko Tēvs Man dod, nāk pie Manis, un, kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37)
Kad reiz esam nākuši pie Viņa, Viņš nekad mūs neatstums, un Viņš dod mums tik ļoti daudz. Tiekam no Viņa mudināti: “Dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mt.6:33)
Svētku laikā it sevišķi, cilvēki dzenās pēc visa kā. Visās izdarībās ir viegli aizmirst svētku īsto nozīmi. Mudinu katru lasītāju, dzīties (vai kā jaunājā tulkojuma dēvēts: meklēt) pēc Dieva valstības un tad redzēt, ka viss cits taps piemests.
Kad liekam Dievu un Viņa valstība pašā pirmā vietā savā dzīvē, tad svētība vienmēr seko.
Vēlu, katram lasītājam piedzīvot šo svētku īsto nozīmi un saņemt Dieva pilnīgo dāvanu, kas dod mums visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbījībai. Ieejot jaunajā, 2013 gadā, darīsim to ar skatu uz Kungu Jēzu Kristu, un lai mūsu apliecība būtu: “Viņā mēs dzīvojam, rosamies un esam.” Priecīgus svētkus un svētīgu jauno gadu vēl jūsu prāvests,

Colvin MacPherson

Kristus dzimšanas svētkiem tuvojoties

Vai mēs savā sirdī, savā sirdī pārdomājam, izjūtam šo svētku īsto nozīmi? Proti, ka Dievs mūs tik ļoti mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu Jēzu Kristu! Ir tikai viena atbilde: lai mēs nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvošanu.
Viņš, Jēzus, ir dzimis, lai izpirktu, iznīcinātu mūsu grēkus. Viņš ir mūsu grēku izpircējs!
Svinēsim šos svētkus Dievam par godu un mums pašiem par svētību!
Dieva svētītus Kristus dzimšanas svētkus!

Diakone Brigita Saiva

Kristus piedzimšanas Svētvakarā lai ieraugām gaismu, kas spīd pār mums, dodot mieru cilvēka dvēselei. Šī gaisma ir mīlestība, kas nāk no Dieva, jo pats Dievs ir mīlestības avots. Tādēļ Adventes laikā atjaunosim mīlestību, labestību, piedošanu. Tad ieraudzīsim un izjutīsim šo gaismu, kas no Dieva nāk un mums Dieva mieru dod.

Adelaides latviešu evanģeliski luteriskās Sv.Pēteŗa draudzes diakons Jānis Priedkalns

Katra piedzimšana ir vārdos neaprakstāms brīnums. Tāpat kā jebkas, ko Dievs dara, mums arvien būs brīnums. Viņš ir Dievs, mēs esam cilvēki. Starp mums un Dievu vienmēr ir kaut kas, ko tā arī saucam – brīnums.
Brīnums! Ziemassvētkos ir dzimis visīstakais Brīnums –Dieva Dēls – Jēzus Kristus, kurš ir Glābējs ikvienam! Vai tas nav lielakais brīnums, prieks un pārsteigums? Ziemassvētkos nav piedzimis kārtējais pamācītājs, kurš mums māca kā dzīvot, bet, ka mums visiem ir dzimis Pestītājs, kurš vienīgais spēj un vēlas dot īstu cerību, piedošanu, mieru un mīlestību, kas mums ir jāatklāj, jāiepazīst un jāizdzīvo visas savas dzīves gājumā!
Ziemassvētkus mēs dēvējam par cerības un piedošanas, miera un mīlestības svētkiem. Tā tas tiešām arī ir! Jēzus, Dieva Dēla, piedzimšana no Jaunavas Marijas arī bija brīnums. Kristus piedzimšana paceļas augstu pāri jebkura cilvēka piedzimšanai. Un tādēļ, ka Jēzus reiz piedzima kā cilvēks, ikviena cilvēkbērna dzimšana ir ieguvusi īsto jēgu un mērķi. Katram bērnam, kas tagad ienāk pasaulē, ir šī brīnumainā iespēja iegūt Dieva svētītu dzīvi un mūžīgo dzīvību šīs dārgās dāvanas – pestīšanas – dēļ.
Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus un svētīgu Jauno, 2013. gadu!

Mācītājs Dainis Markovskis

ŠAI PĀRDOMU LAIKĀ...

Kad tuvojas gada noslēgums un mājās tiek pušķotas Ziemassvētku eglītes, no skapjiem, kambarīšiem, pažobelēm un bēniņiem tiek atkal izņemti mazliet noputējuši un daži tīri novalkāti Ziemassvētku eglītes rotājumi, kas katrs saistās ar kādu jauku atmiņu, ir skaidrs, ka ir pienācis laiks atkal pārdomām par Ziemassvētku vēsti, paveikto un domāt arī par to, kas būs.
Šis ir laiks pakavēties atmiņās un kas gan spilgtāk var izraisīt pārdomas, kā gadu gaitā iekrātie eglīšu rotājumi. Tie aizved mūs atmiņu takās pa mūsu dzīves ceļiem, liek pieminēt to, kas ir bijis, kas piedzīvots un pārdzīvots. Liek arī novērtēt to, ka dzīve rit uz priekšu, mainās mūsu apkārtne, tuvie cilvēki un arī mēs paši. Šī maiņa ir neizbēgama, bet svarīgi ir tas, kā mēs maināmies, kā pilnveidojamies un kā attiecamies viens pret otru.
Prātā nāk Kārļa Skalbes dzejoļa rindas "Par katru stundu Dievam pateicos, Par elpu vienu, Par katru nodzīvotu dienu..." Ja šie vārdi, ja šī pateicība par katru mirkli un apziņa, ka katrs elpas vilciens ir dāvana un tā ir jāvērtē, būs mūsu prātā un sirdī, tad katrs mirklis, notikums, grūtību pārvarēšana un dziņa dzīvot, tiecoties pēc tā labā, vienmēr būs ar mums. Tad būsim pacietīgi un iecietīgi ne tikai viens pret otru, bet arī pret sevi un galvenais, apzināsimies kas mēs esam, no kurienes esam cēlušies, jo mēs visi esam daļa no tā, kas piedr Latvijai, lai gan liktenis ir mūs atvedis prom no pašas zemes, tā nav izņemama no mūsu dvēseles un tā vienmēr sirdīs būs mūsu Latvija, mūsu valoda un mūsu kultūra. Tā - Ziemassvētku vakarā, skaitīsim dzejolīšus, dziedāsim dziesmiņas lepni un ar cerību uz gaišu nākotni, ka mūsu mazuļi uzņems sevī šo piederību, šo lepnumu, jo ir tik svarīgi, ka cilvēks izprot savu būtību, ka izjūt piederību.
Šajā svētku laikā vēlos pateikties visiem Austrālijas Latvieša lasītājiem un labvēļiem par atbalstu, par ieteikumiem un uzmundrinājuma vārdiem. No visas sirds pateicos visiem mūsu rakstu, fotografiju un mākslas darbu autoriem un visas Austrālijas Latvieša vadības vārdā vēlam Gaišus Ziemassvētkus un veiksmīgu Jauno gadu!

AL redaktrise Iveta Laine

KULTŪRAS DIENAS UZ SLIEKŠŅA! PĒDĒJĀS ZIŅAS

AL54KD rīcības komiteja. Pirmā rindā no kreisas: Ināra Strazda, Juris Skābe, Inta Skābe, Andis Bērziņš. Otrā rindā: Margota Puķīte, Rudīte Bērziņa, Ilze Radziņa, Rasma Celinska, Pēteris Strazds. Trešā rindā: Ģinta Orčarda (Orchard), Iveta Leitase, Zinta Ozoliņa, Valdis Jaudzems. Ceturtā rindā: Mārīte Rumpe, Zinta Līduma, Ints Puķītis, Ēriks Strauts, Aldis Sils. Trūkst: Vizma Skābe-Boag, Rūdis Dancis, Ilze Frank, Kirsten Džounsa (Jones), Ivars Ozols, Ināra Putniņa. Foto: P. Strazds.

Latvijas Republikas Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme – Grende.

Mans pirmais raksts par AL54.KDām parādijās laikrakstā pirms divpadsmit mēnešiem. Tad teicu, ka bija grūti ticēt, ka gads jau bija aizritējis kopš Kultūras dienām Melburnā. Tagad grūti ticēt, ka nākamās jau uz Adelaides sliekšņa!! 2012. gads tik ļoti ātri nāk uz beigām. Priecājamies, ka vasara ir klāt un nu ir silts. Tanī pat laikā, sākam sūdzēties, ka dažas dienas jau par karstu. Daži uztraucās, vai kartiņas un paciņas laicīgi nonāks radiem un draugiem Latvijā. Vēl jāpaspēj nobeigt pēdejos Ziemassvētku priekšdarbus. Visam par virsu Adelaidei kārta posties uz mūsu lielajiem kultūras svētkiem un sagaidīt viesus un ciemiņus. Rīcības komiteja ilgāku laiku cītīgi darbojusies - ik menesi sēdes, neskaitāmi epasti, vēstules, telefona sarunas un daudz un dažādi citi darbi paveikti. Jūtamies labi sagatavoti un pozitīvi, bet kā jau ar katru pasākumu ko rīko, izjūtam tādu dabīgu, nelielu satraukumu – vai tik negadītos kāds negaidīts sarežģījums, vai publikai programma būs pa prātam, vai būs pietiekamu skatītāju? Ir manāma laba atsaucība līdz šim izplatītai informācijai. Šī mēneša pirmajā svētdienas pēcpusdienā rīcības komitejas locekļi, kopa ar Adelaides tautiešiem, piedalijās KD saviesīgās tikšanās dienā dārzu svētku veidā. Laika apstākļi bija ļoti labvēlīgi. Varējām izrunāties, baudīt gardas uzkodas, piedalīties vīna nogaršošanā, kā arī pasūtīt vīnus ar īpašu KD etiķeti. Ģimenes dienu rīkotāja Iveta Leitase ar dzīves biedru Džēmsu Noubs(James Nobes) bija ierīkojuši KD foto salonu. Viņi mūs fotografēja visādos tēŗpos un to kombinācijās un šī nodarbība izraisīja daudz smieklu. Foto salons darbosies Ģimenes svētkos 27. decembrī. Klātesošos uzrunāja KD priekšsēži Inta un Juris Skābe, pastāstot par Kultūras dienu programmu un pateicoties adelaidiešiem par līdzšinējo atbalstu KD īstenošanā. Viņi arī paziņoja, ka Kultūras dienas oficiāli atklās Latvijas Republikas Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme – Grende, kura viesosies Adelaidē pa visu Kultūras dienu laiku. Atklāšanas koncerts notiks 26 decembrī pulkst. 4.00 pēcpusdienā, Gilinghama zālē, Aneslijas koledžā (Gillingham Hall, Annesley College). Tautiešiem būs iespēja uzklausīt Kultūras ministri sanāksmē 31. decembrī pulkst. 11.30 Adelaides latviešu nama mazā zālē (brīva ieeja). Ministre izteikusi vēlēšanos uzzrunāt tautiešus vairākos jautājumos: 2013.gada XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV deju svētki, Ekonomijas forums Dziesmu un deju svētku laikā, saiknes uzturēšana ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas un kultūras programmas, Bibliotēkas un to saturs, Rīga 2014 – Eiropas savienības galvaspilsēta, Darbs ar mecenātiem, to nozīme kultūras projektu īstenošanā. Klausītājiem būs iespēja uzstādīt Ministrei jautājums. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.
Kultūras dienu Ricības komiteja novēl visiem priecīgus svētkus un laimīgu ceļu tiem, kuri brauks ciemos no citām pavalstīm un ārzemēm. Ceram jūs redzēt kuplā skaitā sarīkojumos!

Rudīte Bērziņa, AL54.KD informācija
arberz@optusnet.com.au

MLB Daugavas skola savu 2012. mācību gadu nobeidza 9. decembrī ar Ziemsvētku eglītes sarīkojumu.
Sarīkojumu ar svētbrīdi ievadīja mācītājs D. Markovskis. Ziemsvētku dziesmas skaisti noskanēja Zanes Riteres klavieru pavadījumā. Pārzines uzrunā Līga Dārziņa pastāstīja par šai gadā notikušajām maiņām skolā, un skolotāju sastāvā, un atvadījās no aizejošajiem skolotājiem un palīgiem, Žerāru Šulcu, Šarloti Jaksi, Andreju Jaudzemu un Lailu Grosu. Līga arī pateicās visiem skolotājiem par negurstošo darbu.
Sekoja bērnu liecību izdalīšana, šoreiz ar īpašām apliecībām tiem bērniem, kas bija piedalījušies šī gada divos lasīšanas izacinājumos – Pārzines lasīšanas izaicinajumā, un Latvijas Valsts Izglītības nodaļas Bērnu žūrijas kampaņā. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Līga Darziņa

"Dzērves" Foto: VL.

Kora eglīte.
Divu dienu laikā mazajai Luksemburgas latviešu kopienai (esam ap 400) notika īpaši svētki. Gadu gaitā daudzi lasītāji ir iepazinušies ar Luksemburgas folkloras kopas “Dzērves” dzīvi. Neticami, bet jau pagājuši pieci gadi kopš tās dibināšanās 2007.gadā. Pa to laiku “Dzērves” ir piedalījušās Dziesmu svētkos un Baltica Latvijā, kā arī uzstājušās Luksemburgas un kaimiņvalstu – Vācijas, Francijas un Beļģijas - sarīkojumos. Lai lielais darbs nepazustu, šovasar Dzērves Madonas pusē ieskaņoja savu kompaktdisku - “Dzērves kāsī”. Diskā skan 17 latviešu tautasdziesmas, dalībniekiem dziedot, koklējot, stabulējot un pat bungojot. Katrai dziesmai ir savs ūnikāls skanējums. Starp dažām dziesmām dzirdamas īsas sarunas ar jaunākajiem kopas dalībniekiem, no kuŗiem es, piemēram, uzzināju, ka dzērves ēdot zemenes! Pašlaik kopai ir apmēram 28 dalībnieku. Dzērves apliecina, ka latviešu folklora var dzīvot un attīstīties arī ārpus Latvijas. Īpaši interesanta ir dziesma “Ak, žīds”, jo šajā pašā melodijā skan luksemburdziešu dziesma “De Schmatt” un Dzērves to dzied gan latviski, gan luksemburdziski. Šo dziesmu Dzērves nodziedāja diska atvēršanas vakarā, kuŗā piedalījās arī goda konsuls Latvijai Anrijs Dīdrihs, izsakot gandarījumu par šīs kopas izaugsmi salīdzinoši īsā laikā. Maza interesanta austrāliska saikne – kad klausīsities jauno disku, dzirdamie kociņi ir Austrālijas aborigēnu apgleznoti, ko no sava mantojuma no vecākiem nodevu tālākai mūzicēšanai šajā pasaules malā. Ja interesē iegādāties disku, to var darīt sazinoties ar kopas “Dzērves” vadītāju Aigu Orzehovsku - info@dzerves.eu Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Valda

18. novembra svētki Sidnejas Latviešu skolā

No kreisās puses Selga Tuktēna, Kārla Tuktēna, Kaspars Moore, Lāra Veidnera, Sigrīda Veidnera. Foto: Anita Štube.

Vidusskolas Klase vada "Prezidenta QI". Foto: Māra Moore.

Māris Bruzgulis . Foto: Anita Štube.

Skolas saime dzied: "Daudz Baltu Dieniņu!' - Lolitas Jurānes ceptā kūka. Foto: Māra Moore.

Laima Jurāne un Zinta Moore. Foto: Anita Štube.

Ir grūti jauniem bērniem izskaidrot Latvijas neatkarības pasludināšanu, bet arī mazie saprot dzimšanas dienu. Tāpēc Sidnejas latviešu skolas 18. novembra piemiņas sarīkojums iesākās ar pazīstamiem dzimšanas dienas simboliem – svētku kūku un Daudz baltu dieniņu. Tad visi sanāca Mārtiņa Siliņa zālē un svētki turpinājās ar nopietniem simboliem – sarkanbaltsarkano karogu ienesa Kaspars Moore ar četrām tautu meitām, Kārlu un Selgu Tuktēnu, un Lāru un Sigrīdu Veidneri. Visi klātesošie nodziedāja Dievs svētī Latviju.
Skolas pārzine Māra Moore nolasīja dzejoli, ko 1996. gadā sarakstija viņas tuva draudzene Larisa Freiverta. Es, ar atļauju, to atkārtošu šeit, jo šā dzejoļa vārdi runā tieši uz manu paaudzi - dzejoļa stāsts ir arī mans stāsts, un lielāko skaitu skolas patreizējo ģimeņu stāsts.
Es prasu savai meitai
Ar austrāliešu akcentu
Vai tu mani saproti
Viņa saka jā
Es pasmaidu un vēroju
Kā mana meita mani uzskata
Savās rokās es nesu dzintaru
Kā atgādinājumu sev
Es esmu Latviete
Es dziedu Jāņu dziesmas
Ziemas vidū, tumsā
Vasarā es dancoju
Ar biezām ziemas zeķītēm

Es atceros kā mana māmiņa
Raudāja
Dziļas asaras savai Latvijai

Viņa man iemācija valodu
Caur viņas acīm es ieguvu kultūru
Viņa bija manas acis
Kā es pate esmu acis savai meitai
Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Valda Taylor

Lāsma Ģibiete

Torņakalna Elizabete

Proza
Tas notika tais laikos, kad pa bruģētajām Torņakalna ieliņām vēl brauca ar ormani. Ļaudis, galvenokārt strādnieki, mita nelielos koka namiņos, kā priekšā bija iekopti sakņu dārziņi un ziedēja puķes. Visapkārt klusums un miers; dienas centrālais notikums bija pastnieka ierašanās, kad viņš no savas lielās somas izvilka vai nu jaunāko avīzes numuru, vai kādu vēstuli un iestūķēja to pastkastē. Otrs notikums pēc svarīguma pakāpes, protams, bija svētdienu rītos, kad baznīcas zvana skaņas apkārtnes iedzīvotājus sauca uz dievkalpojumu. Tur arī ļaudis satikās un, dievkalpojumam beidzoties, draudzīgi čalodami, devās vai nu uz krogu, vai cits pie cita ciemos uz svētdienas pusdienām.
Katru dienu, vienalga: saule vai lietus, pa Pārdaugavas ieliņām, pilnīgi savā vaļā atstāta, klīda Elizabete. Mazs meitēns pieticīgās drēbītēs, lai neteiktu, ka noskrandusi, visu apkārtnes sunīšu un kaķīšu draugs. Mežonēns ar plašu, pēc mīlestības alkstošu sirdi. Kādā svētdienā atgadījās nelaime – pilnīgi aizsapņojusies, Elizabete bruģētajai Indriķa ielai izgāja tieši vidū un nepamanīja lielā ātrumā tuvojošos ormani. Satrakojies zirgs bērnu savainoja tik ļoti, ka mazā neizdzīvoja. Viņu apbedīja turpat, Torņakalna kapos, blakus baznīcai. Šodien meitenes kapavieta ir nezināma, jo nav pat pieminekļa, kas norādītu, kur tieši Elizabete ir apglabāta.
Lai nu ko, bet mirt Elizabete nevēlējās. Pārlieku dzīvot alkstoša, pārlieku jūtīga sirds, lai tāpat vien, bez ierunām un stīvēšanās pamestu mīļo zemi. „Ļaujiet man dzīvot! Ja ne kā parastam cilvēkam, tad vismaz dvēselei ļaujiet to prieciņu!” lūdzās viņas mēmās lūpas. Un meitēnam tika atļauts. Protams, atgriezties dzīvē, kāda tā bija pirms nelaimes gadījuma, Elizabetei nebija iespējams, taču viņas dvēselīte turpat, Torņakalnā, arī palika. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Latvijas Nacionālā teātra aktrise Indra Burkovska jau vairākus gadus ar panākumiem atveido leģendārās latviešu miljonāres – „Jaunāko ziņu” un „Atpūtas” izdevējas – Emīlijas Benjamiņas lomu. Izrādes „ Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam” režisore ir Kanadas latviete Baņuta Rubess. Aktrise tēlo trīs savstarpēji it kā nesaistītas ainas no Benjamiņas dzīvesstāsta, atklājot likteņa drāmatismu spilgtos kontrastos – gan visdrāmatiskākajā brīdī, kad lopu vagonā viņu ved izsūtījumā uz Sibiriju, gan ainās, kurās atklāts šīs apbrīnojamās sievietes spožums un vitālitāte.
Aktrise atveido līdz smalkiem sīkumiem izpētītu raksturu, sievieti ar miesu un asinīm, ar mērķtiecību un paļāvību liktenim. Tai pašā laikā šīs nelielās izrādes gaitā atklājas arī konkrētā laikmeta ( pagājušā gadsimta 20.-30. gadu) iezīmes, un skatītājiem, īpaši tiem, kas paši piedzīvojuši vēsturiskos „Benjamiņas laikus”, tā var kļūt pat par tikšanos ar senām atmiņām, ko palīdzēs atdzīvināt arī aktrises kostīmi un darbībai piemērotā mūzika. Izrādē satiksiet arī Benjamiņas kalponi Bertu, sekretāru Rolmani un salona mūziķus. Izrādes palīdz izkārtot Melburnas Latviešu nama kooperātīvs, Brisbanes Latviešu biedrība un Sidnejas Latviešu teātris. Lai jums labs vakars, satiekoties ar pagātnes ainām!
Izrādes notiks Melburnā pirmdien 28. janvārī (Austrālijas dienas brīvdienā) plkst.14.00 un 17.00, Brisbanē trešdien 30. janvārī plkst. 11.30 un 18.30 un Sidnejā svētdien 3. februārī plkst. 13.00 un 17.00. Visas izrādes Latviešu namos. Melburnā un Sidnejā izrādes norisināsies vairākās telpās ar ierobežotu sēdvietu skaitu. Lai nodrošinātu sēdvietas, lūdzam pieteikties iepriekš: Melburnās izrādēm pie Anitas Andersones (03) 9867 2070 un Sidnejas izrādēm (pēc 15. janvāra) pie Jāņa Čečiņa (02) 9642 1385.

***
AR SAVU GAISMU
AR BĒRNĪBU KABATĀ

ANTRAS KRASTIŅAS saruna ar Nacionālā teātra aktrisi INDRU BURKOVSKU
- Teātrī esat spēlējusi daudzas lomas, bet cilvēkiem aktieri atmiņā vairāk paliek pēc kino, TV spēlētajām. Tāpēc tagad daudziem esat „UgunsGrēka” Mirdza. Un ļoti spēcīgas ir jūsu lomas monoizrādēs „Benjamiņa. Kā dzīvot modernam cilvēkam” un „Izaedora. Baskājainā dejotāja”. Kura no tām tuvāka jums pašai?
- Šajā „UgunsGrēka” sezonā Mirdza nosacīti atpūšas – viņa aizbraukusi uz Londonu pieredzes apmaiņā. Bet Mirdza biju septiņus gadus, vienreiz pat mirt taisījos. Pēc šīs sērijas man uz ielas klāt pienāca kāda kundze – vai es tiešām miršot?... Pirmajā mirklī apmulsu, jo nesapratu, kāpēc viņa man uzdod šādu jautājumu, un apmulsumā sāku runāt par to, ka visi reiz mirst... Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Sidnejā 2012.gada 28.novembrī pīkst. 18.00 Sidnejas latviešu biedrības namā viesojās no Latvijas nacionālā archīva direktore Māra Sprūdža un Meldra Usenko. Bija entuziastisks klausītāju pulciņš. Latvijas viešņas izdalīja klātesošajiem Laimas šokolādes kasti. Vispirms Māra Sprūdža stāstīja par archīviem. Pirmais archīvs bijis senajiem grieķiem Atēnas templī. Tanī atradās likumi, lēmumi, līgumi un tiesu procesi. Senajā Romā bijis archīvs Saturna templī. Archīvos glabājās sabiedrības strukturētā atmiņa. Tur savāc svarīgāko. Tad sakārto un saglabā sabiedrībai tās radītos dokumentus. Dokumentiem arī jābūt pieejamiem. Šos dokumentus lietoja ipašnieki, valdnieki, reliģiskie vadītāji un vēlāk arī vēsturnieki. Dokumentus glabāja tiesību īstenošanai, aizsardzībai; tie atspoguļo notikumus un organizācijas darbību. Dokumenti, kādus var atrast Latvijas nacionālā archīvā:
Finanču dokumenti: Tos uzglabā tik ilgi, cik prasa. Latvijā tos glabā 10 gadus. Nekustamo īpašumu: Šos dokumentus glabā mūžīgi. Organizācijas: Te ir pārskati un protokoli. Tie ir jāglabā ilgi. Ģimenes archīvi: Te glabā savas tiesības, dzimšanas apliecības un pases. Tās jāievieto mape. Ģimenes vēsture: Te glabā savstarpējo saraksti un kas ir noticis ar ģimenes locekļiem. Oficiālie valsts notikumi: Viens piemērs ir Atmoda. Tad nākošajiem vēsturniekiem ir vieglāki saprast, kas ir noticis. Šī vēsture var būt plakana un neinteresanta, ja ir tikai valsts viedoklis. Vajaga arī citu cilvēku uzskatus. Avīžu izgriezumi nav archīvs. Tos nav vērts sūtīt, vienīgi pašam atzīmēt, kas ir noticis un kad. Parādzīmes: Šādi dokumenti arī ir archīvā. Tie ir paši pirmie, kas saglabājušies. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

V.Krādziņš

Arvīds Purvis. Foto: Imants Skrīveris.
Ir priekšsvētku laiks un ir atlikušas tika pāris nedēļas līdz Ziemsvētkiem un gada noslēgumam.
Ļaudis ir drudžainā steigā, kārtojot gada beidzamos darbus, kārtojot brīvdienas un gatavojoties svētkiem. Ielas ir pilnas ar satiksmi, veikali pilni ar pircējiem. Tiek iegādāta pārtika svētku mielastam, bet, galvenokārt, svētku dāvanas. Drūzma ir liela, laika maz, viens otrs bērns dabū nepelnītu rājienu no pagurušās mātes un viens otrs laulenis ‘sašķendējas’ ar savu ‘otro pusi’. Un, tomēr, arī šim laika periodam ir savs skaistums, jo tas ved uz šo Lielo dienu – Ziemsvētkiem.
Skaists un miera pilns ir agrais, dzestrais Ziemsvētku rīts. Ielas ir klusas, dabā vītero viens otrs putns, un cilvēks mostas pacilātā miera sajūtā. Vispirms jau ir bērnu čaloņa, kuri , vai nu skata svētvakarā saņemtās dāvanas, vai arī ir priecīgās gaidās par svētku rītā sagaidājamām dāvānām. Daļa cilvēku dodas uz dievkalpojumiem baznīcās, daļa pie saviem ģimenes locekļiem vai draugiem, vai atkal sagaidot tos pie sevis. Pazudusi ir steiga, ir skaists miera brīdis.
Diemžēl, tā tas nav lielajā pasaulē. Miljoniem bērnu un cilvēku ir badā un neziņā par rītdienu; un cilvēki tiek galināti, galināti arī šajā Miera dienā.
Tāds pat liktenis ir bijis latviešu karavīram. Atcerēsimies tikai Ziemsvētku kaujas 1944. gada Ziemsvētkos, Kurzemes cietoksnī.
Dalīšos ar lasītājiem manā intervijā noklausīto, ar vēl šodien dzīvo acu liecinieku, Arvīdu Purvi, par piedzīvotajām Ziemsvētku kaujām Kurzemes cietoksnī.
Arvīds Purvis, 19. divīzijas leģionārs; ievainots Ziemsvētku kaujās, Kurzemes cietoksnī. Apbalvots ar 2. šķiras Dzelzs krustu/lentīti.
Arvīds Purvis tika iedalīts 19. divīzijas 44. pulkveža Kociņa pulkā, un no turienes viņu ieskaitija Triecienu lielgabalu pavadvadā. Lielgabalus apkalpoja vācieši, bet apsardzi – latvieši. Katrs lielgabals bija kā bruņu tanks, un, parasti, vienā baterijā bija 4 lielgabali. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Skaidrīte Dariusa

Internā turnīra uzvarētāji: E.Paeglis (1, vieta dubultspēlēs), Dz.Cekuliņa (dāmām), I.Mirovics (1.vieta vienspēlēs un dubultspēlēs). Foto: A. Grimms.
DV Melburnas nodaļas novusa klubs, kā jau katru gadu, šo gadu noslēdza ar Ziemsvētku svinībām Latviešu ciema Sabiedriskajā namiņā. Tur pulcejās novusisti un viņu otrās puses. Visi sēdās pie ļoti bagātīga un garšīga mielasta galda, kuru bija sarūpējusi Silvia Miglis. A. Grims vispirms sniedza pārskatu par gada darbību un apbalvoja sacensību uzvarētājus, pasniedzot balvas un vienspēles uzvarētājam I. Mirovicam pasniedza Veides kausu. Dubultspēlēs vinnētāji bija E. Paeglis un I. Mirovics.
Sekoja jautra pēcpusdiena ar jokiem, Ziemsvētku dzejoļu skandējumiem un Ziemsvētku dziesmām, kā arī baudot garšīgās pusdienas. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Z. Andersons

Proza
Augšā, zilajos debess plašumos, kur spīdēja, mirgoja zvaigžņu pulki, nepārtraukti kaisīdami zilzaļus dimanta akmentiņus, kur mūžīgā valdniece karaliene, saule, izpletusi savus zelta starus pāri visai debesij un zemei, vienmēr apdāvinādama ar dzīvības eliksīru, kur mēness kluss un mierīgs pilda savu senseno nolīgumu ar sauli spīdēt tikai naktī, rādīdams ceļu nomīdījušiem ceļiniekiem, un bieži savā labsirdībā, ļauj zvaigzēm pašūpoties..savā sēdeklī. Un ko gan viņš darītu dienā? Viņam bija kauns, ka bija kļuvis ļoti, ļoti vecs.
Uz viena mākoņa, kas tikko bija apstīpots ar šauru zelta stīpiņu, mīkstā dūnu kupenā, apklāts baltiem palagiem, piedzima mazs, sārts eņģelītis. Kā sensens paradums bija iegājies dot vārdu jaunpiedzimušam, bet šoreiz vecāki neparko nevarēja tādu izgudrot. Tētis gan minēja slavenus eņģeļa vārdus, toties jaunā māte tiepās par modernāku vārdu. Tā nu palika, ka eņģelītis tika kristīts bez vārda un no tās dienas visi viņu dēvēja tikai par Eņģelīti.
Eņģelītis auga skaists, veselīgs ar rozā vaidziņiem un blondās cirtas ar zelta stīpiņu rotāja viņa galvu.
Augot, vienmēr ņiperīgs un nevaļīgs, Eņģelītis šaudījās no viena mākoņa uz otra. Viņš bija gan šur, gan tur un tik vien kā pazibēja viņa blondās cirtas. Ja bija maltīšu laiks, tad...! Kur esi, Eņģelīti? Uū! Kur esi? No kautkurienes.. ..tepat, tepat! Kā no tāla tāluma. Kad mazās kājeles bija krietni noskrietas, Eņģelītis tad parasti nolīda kāda maza mākoņa aizvējā un ļāvās dienas sapņiem, pārdomāja visu redzēto, dzirdēto. Eņģelītis ar lielu ziņkāri neaizmirsa arī pavērot un apbrīnot lielo eņģeļu rosībā. Skat vien! Tur bija vecā eņģeļu sieva, kura augu dienu plucināja balto vilnu pūciņās un bāza lielos maisos. Tiko sadzirdamā, vārgā balsī, taču laikam, dziedāja. Viņas sejas izteiksme bieži bija tik savāda- lūpas brīžam sagriezās kā urskulī, tad kā svilpodama, ka Eņģelītim paspruka mazs smiekliņš. Tur viņā stūri, vienmēr cītīgi strādāja vecais Gabriels. Viņa rokas kustējās tik žigli spodrinot mazās zvaigznes, ka Eņģelītim sareiba galva. Bet visvairāk Eņģelīša prātus pievilka vārtu sargs Pēteris. Tas liels un plats, apaudzis ar milzu, sprogainu, garu garo bārdu, kas sen jau bija sudrabaina, tāpat kā viņa kuplais matu cekuls, viņš bargs un varens ar garu zelta apkaltu spieķi, sargāja paradīzes vārtus, jo sīki pārbaudīja katru klauvētāju. Pēteris nekad nesmaidīja. Bezgala liels brīnums Eņģelītim bija, kā Pēteris zināja kuru ielaist un kuru ne. Nu paskat! Šī jaunava pašlaik, kura bikli gaidīja spriedumu. Daiļa, kā dārzā tiko uzplaucis zieds! Nēē! Pēteris garo nūju piecirsdams, tā kā lielais atslēgu saišķis pie jostas nošķindēja vien un ar lielo īkšķi rādīdams uz kāpņu pusi, aiztrieca jaunavu. Eņģelītim tik tiko neaptecējās sirsniņa.
Bet tad Eņģelītis ieraudzīja vīru, kurš vēl smagi elsodams no gara kāpju kāpiena, tagad šaudīdams visapkārt viltīgas acis, bravūrīgs savā varenībā,saskrullēja pārlieku garās ūsas un pašlaik, izlikdamies slimīgi pazemīgs, lūdzās ielaidi. Viņa zaļi pelēkais mundieris bija apkrauts dažādām skārda zīmotnēm, bļembakiem. Jau ieraugot šo vīru, Eņģelītim uzkrita bailes un pēkšņs drebulis sakratīja viņa blondās cirtas. Kaut kas baismīgs izgaroja no šā vīra. Tad nu tiešām, nebija brīnums, ka Pēteris neielaida šo vīru. Brrr! Eņģelītis vēl lieku reizi noskurinājās. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3116.

Ērika Ābele

NE TIKAI KORIS DZIEDĀS!

Sadziedasanas vakara rikotaji: no kreisas - Zinta Ozolina, Aldis Sils un Valdis Jaudzems. Foto: R. Berzina.
AL54.KD Kopkora koncerts, par ko jau ir agrāk rakstīts, notiks 30. decembrī Adelaides latviešu namā “Tālava” pulkst. 5.00 pēcpusdienā. Pēc koncerta noslēguma, kora dziedātaji un publika tiks aicināta īsu laiku iziet no Tālavas galvenās zāles, lai to pārkārtotu Sadziedāšanās vakaram, kuram sākums paredzēts pulkst. 8.00 vakarā. Šī vakara saimnieciskais vadītājs Valdis Jaudzems ziņo, ka pa to laiku apmeklētāji varēs pakavēties Tālavas mazā zālē, kafejnīcā vai pagalma zālājā un atspirdzināties.
Sadziedāšanas vakars, kurš domāts ne tikai koristiem bet arī plašākai publikai, būs neformāls ar vakariņām pie galdiem. Latviešu saimnieces piedāvās auksto galdu latviskā gaumē ar dažāda veida gaļām un salātiem. Ir padomāts arī par veģetāriešiem, būs zivis tomātu mērcē ar sīpoliem, augļi un citi gardumi. Piedevām kafija un saldās maizītes. Dzērieni būs pērkami bāra. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3115.

Rudīte Bēŗziņa,
AL54.KD informācija
arberz@optusnet.com.au

No kreisās - DV Kanberas nodaļas valdes priekšsēdis Edvīns Peniķis, Kanberas vanadžu vadītāja Inta Skrīvere, vanadžu vadītāja Austrālijā Ilga Vēvere, un DV Austrālijā valdes priekšsēdis Jānis Priedkalns. Foto: Imants Skrīveris.

Šī gada 19. novembra pēcpusdienā DV Kanberas nodaļas biedri un draugi pulcējās Imanuela baznīcas zālē lai satiktos ar DV augstāko vadību Austrālijā.
DV Kanberas nodaļas valdes priekšsēdis Edvīns Peniķis iepazīstināja klātesošos ar viesiem – DV Austrālijas valdes priekšsēdi Jāni Priedkalnu un DV Austrālijā vanadžu vadītāju Ilgu Vēveri. Peniķis teica, ka šis ir liels notikums, jo šī ir pirmā reize Kanberas nodaļas pastāvēšanas laikā, kad vienlaicīgi viesojās vanagu un vanadžu augstākā vadība Austrālijā.
Saieta turpinājumā runāja DV Austrālijā valdes priekšsēdis Jānis Priedkalns. Viņš uzteica Kanberas nodaļu par precīzu un laicīgu pienākumu kārtošanu ar DV Austrālijā valdi, un pasniedza rakstisku apsveikumu par nesen svinēto nodaļas 30 gadu darbību.
Priedkalns stāstija par vispārējo DV darbību pasaulē , par jauno strāvojumu DV Vācijā un par DV CV, kura tagad, kopš Andreja Mežmaļa ievēlēšanas DV priekšnieka amatā, atrodas Latvijā. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3115.

Skaidrīte Dariusa

 Līga Dārziņa

Kaut kas no Lāsmas grāmatplaukta
Par iznīcību un augšāmcelšanos. ADATA

Andra Manfelde. Foto: Jānis Indāns.
Pieļauju (varbūt Andrai ir cits ieskats), ka autobiografiskais romāns „Adata” ir viena no viņas vispopulārākajām grāmatām. Tas ir darbs, kurā autore bez izpušķojumiem apraksta dzīves pieredzi – gan atkarību no narkotikām, gan arī līdzatkarību, kas radusies, iemīlot atkarīgu cilvēku –, ko līdz mielēm izdzīvojusi viņa pati, sākot ar pusaudžu gadiem līdz pieauguša cilvēka vecumam. Pēc chronoloģijas pirmajā daļā aprakstītais noticis galvenokārt padomju laikā, līdz ar to tiek apgāzts viens no mītiem, ka tā laika Latvijā narkotiku atkarīgo nav bijis. Izrādās – ir bijis un kā vēl, tikai atšķirība tā, ka padomju laikā par šo problēmu neviens skaļi nerunāja.
Stāstījums apkopots trīs daļās. Pirmajai (tāpat kā grāmatai) dots nosaukums „Adata” un tajā plaši vēstīts par atkarību un visām no tās izrietošajām sekām. „Mācītāja vienmuļā, iemidzinošā murmināšana… Nesapratu ne vārda. Ieķeries stiprāk krēslā, izturi, neļaujies. Novilks samtainā tumsa lejā pie zemes, gulēšu uz baznīcas grīdas, tad visiem būs skaidrs – es kaifā.” (29./30. lpp.) Kā ne reizi vien reālajā dzīvē pierādījies, palīdzīgu roku sniedz jeb sociālās funkcijas pilda cilvēki, kuru tiešajos darba pienākumos tas, iespējams, neietilptu. Cik savādi, ka neviens cits nav spējīgs saskatīt līdzcilvēka postu, it īpaši jau mazpilsētā, kur viens par otru zina gandrīz visu. Taisni otrādi – mēs otru spējam tikai nosodīt un klusībā priecāties, ka nelaime neskar mūs pašus. Īpaši tas sakāms par ģimenes mātēm, kuru akmenscietās sirdis meitēna (grāmatas varones) posts nekādi nespēj aizkustināt, gluži pretēji: it kā lai sodītu, gribas viņu „nobadīt” pirkstiem. Otrā daļā „Krusta skola” vēstīts par fiziskas un garīgas atspirgšanas procesu. Šeit attēlotā pieredze šķiet gandrīz kā brīnums: pakāpeniska grāmatas varones atveseļošanās un atgriešanās normālas dzīves ritmā. Savukārt trešā daļa „Zīmogs” vēstī par mīlestību pret atkarīgu cilvēku, kas nereti izvēršas mokpilna un transformējas līdzatkarībā. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3115.

Lāsma Ģibiete

Juris Dancis ar savu karikatūru DV Adelaides nodaļas 60 gadu jubilejā 2012. gada janvārī. FOTO: Pēteris Strazds.

Adelaides Vanadzes viena otrai palaida ziņu: Jurim kārta pārkāpt 80 gadu slieksni; nāc pirmā decembrī uz Vanagiem ar groziņu. Nekas formāls nebūs, bet tādu nozīmīgu jubileju nevar vienkārši palaist garām kā ikdienu. Tā nu sanāca arī kādi 30 cilvēki, lai godinātu vienu no DV Adelaides nodaļas diviem vēl dzīvi palikušiem dibinātājiem. Otrs ir Artūrs Berķis.   
        Kad 1952. gada janvārī dibinājās DV Adelaides nodaļa, jau pirmajā sapulcē klāt bija 19 gadus vecais Juris Dancis, un kurš nu jau sešdesmit gadus bijis uzticīgs Vanagu organizācijai un Adelaides nodaļai.  Ārpus ģimenes, Jura dzīvē bijušas trīs mīlestības: Latvija, Daugavas Vanagi, un sports. Patriotisms ir Jura asinīs, Daugavas Vanagi un sports ---mūža aizraušanās. Vanagos viņš ir tik uzticīgi kalpojis, beidzamos 11 gadus kasiera amatā, ka 2005. gadā viņu apbalvoja ar DV krūšu nozīmi zeltā, (sekodams savai mātei Irmai, kādreizējai Vanadžu kopas priekšniecei, kuru līdzīgi apbalvoja jau 1966. gadā) bet sportā, specifiski basketbolā, viņš uztrenējās līdz divām olimpiādēm. Kad 1956. gadā Melburnā un 1960. gadā Romā Austrālijas basketbola vienība izskrēja uz laukuma, viņu starpā bija sešarpus pēdu garais, plecīgais Juris. Par nopelniem basketbolā, viņu pirms pāris gadiem ievadīja Austrālijas ‘’Basketball Hall of Fame’’ Melburnā.            
        Juris dzimis 28. novembrī, 1932. gadā, Rīgā. Ja laika zobs ir sagrauzis Jura kādreiz stalto augumu un atlēta veselību, to nekādā ziņā nevar teikt par viņa dzīves prieku un humora izjūtu. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3115.

Gunta Rudzītis.  

18. novembrī Latviešu Gaidu vadītāju darbību atzīmē Austrāliešu skautu organizācija

Austrāliešu skautu vadītājs – Greg McDougall sarīkojumā. Foro: Karīna Vējiņa.

Arnis Vējiņš pēc sarīkojuma apciemoja Elfrīdu Rimšani un nodeva apbalvojumu. Foro: Karīna Vējiņa.

No kreisās puses Anita Vējiņa, Valda Jefimova, Ināra Upīte, Rasma Celma. Foro: Karīna Vējiņa.
18. novembrī tauta pulcējās Melburnas Latviešu namā atzīmēt Latvijas valsts svētkus. Svētku akts notika divas daļās – abu skolu, gaidu un skautu kopejais akts sākās plkst. 11’os, un pēc īsa starpbrīža, turpināja ar otro daļu.
Otro daļu ievadīja svētku runātāja Marianna Auliciema. Sekoja apbalvojumi. Pirmais, ko lūdza priekšā bija Austrāliešu skautu vadītājs – Greg McDougall, Assistant Chief Commissioner, Victorian Scouts. Viņš atvainojās, ka Viktorijas skautu priekšnieks nevarēja piedalīties, bet bija cits svarīgs pienākums.
Gregs bija atnācis apbalvot latviešu gaidu vadītājas, par viņu ilggadīgo darbību skautu kustības labā. Viņš bija saskaitijis ka starp piecām vadītājām, viņas kopā gaidismam un skautismam nokalpojušas tuvu pie 250 gadus! Tika atzīts, ka daudzu latviešu gaidu vadītāju darbība palīdzejusi arī latviešu skautiem. Gregs piecām vadītājām pasniedza “Chief Commissioner’s Award” – vadītājām Rasmai Celmai, Inārai Upītei, Elfrīdai Rimšanei, Valdai Jefimovai un Anitai Vējiņai – “jaunākās” no viņām sākušas savas vadības gaitas vēlos 1970’os gados. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3115.

Arnis Vējiņš – Rīgas (102.) skautu vienības priekšnieks / 5th Melbourne – 1st Latvian Scout Group Leader

Novembrī mūzeja darbinieki turpināja iekārtoties pagaidu mājvietā, Raiņa bulvārī 7, bijušajās ASV vēstniecības telpās.
11. novembrī, skanot vīru kopas „Vilki” dziesmām, svinīgi atklāja mūzeja pagaidu izstādi.
Novembrī klāstu apskatīja Polijas prezidents Broņislavs Komorovskis ar kundzi, Čīles, Taizemes, Bulgārijas, Beļģijas Franču kopienas un Valonijas vēstnieki, kā arī aptuveni 1000 citu viesu.
8. un 9. novembrī OMB valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs piedalījās Eiropas Atmiņas un sirdsapziņas platformas gadskārtējā sapulcē Berlīnē. Viņš uz trīs gadiem tika ievēlēts platformas Pārraudzības padomē.
14. novembrī mūzeja konferenču zālē atvēra rakstnieces Annas Velēdas Žīgures grāmatu “Viņi. Svešos pagalmos”. Autore: „Vairāk nekā simts tūkstoši latviešu Otrā pasaules kara beigas sagaidīja Vācijā. Veci un jauni, vīrieši, sievietes, bērni. Tagad jau drošībā. Katra jauna ziņa attālināja cerību drīz atgriezties Latvijā. Katra diena stiprināja sajūtu, ka dzīvei jāsākas no jauna. Drīz vien kļuva skaidrs, ka ceļš daudziem vedīs tālāk – uz citām valstīm un pat kontinentiem. Šī grāmata ļauj ieraudzīt DP nometņu laika atspīdumu, kas bija neliels patvēruma un atelpas brīdis pirms jaunas dzīves sākuma.”
16. novembrī Valsts akciju sabiedrība „Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) izsludināja jaunu iepirkumu konkursu par tiesībām veikt Nākotnes Nama techniskā projekta izstrādi un auto uzraudzību. Pretendentu pieteikumus pieņems līdz 2013. gada 3. janvārim.
16. novembrī prozaiķei, dzejniecei un ilggadējai Okupācijas mūzeja darbiniecei, Andai Līcei, pasniedza Ministru kabineta balvu par ieguldīto mūža darbu okupācijas seku pārvarēšanā un izcilu devumu Latvijas kultūrā un literātūrā. Interviju saistībā ar balvas iegūšanu var noklausīties Latvijas Radio 1 archīvā: http://lr1.latvijasradio.lv/zinas/g00010.htm
18. novembrī mūzeja Audiovizuālo materiālu krātuves vadītājam, Andrejam Edvīnam Feldmanim Ordeņu kapituls pasniedza Atzinības krusta V šķiru par nopelniem Latvijas valsts labā. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3115.

 Inese Krieviņa, Latvijas Okupācijas mūzeja sabiedrisko lietu vadītāja

Svētdien, 9. decembrī, Latviešu ciemā notika Melburnas novusa DV kopas Ziemassvētku eglītes sarīkojums. Uz sarīkojumu bija ieradušies spēlētāji, viņu ģimenes locekļi un draugi. Foto no kreisās puses krēslos: A.Grimms (secretārs), S.Miglis, A.Druviņš. 2. r.: R.Celma, N.Paeglis, V.Crawford, G.Vagars, A.Mirovics, A.Andersone, Dz.Cekuliņa, R.Kārkliņš (priekšn.), 3.r.: A.Miglis, I.Mirovics, S.Andersons, E.Smalkais, E.Paeglis, A.Celms. Foto: Iveta Laine.

16.marta lieta

Par Rīgas Administrātīvās tiesas spriedumu saistībā ar “Daugavas Vanagi Latvijā” (DVL) 2011.gada 16.marta lietu, kad Rīgas dome, Rīgas izpilddirektota personā, noraidīja Daugavas Vanagu 16.marta gājiena norisi pie Brīvības pieminekļa.

Šodien, tiekoties ar advokātu Armandu Tomeli, tiku informēts, ka Rīgas Administrātīvā rajona tiesa, ar tiesnesi D.Suipi tās sastāvā, ir pieņēmusi tiesas spriedumu - Rīgas pilsētas domei rakstveidā atvainoties pieteicējai (DVL) par Rīgas pilsētas izpilddirektora prettiesisko 2011.gada 8.marta lēmumu Nr.RD-11-803-nd, publicējot atvainošanos laikrakstos “Diena”, “Neatkarīgā”, “Latvijas Avīze”, “Telegraf”, “Cas” un “Vesti segodna”. Personiskais kaitējums DVL Ls 5000 apmērā tika noraidīts un morālais kaitējums jau tika noraidīts agrāk. Atvainošanās ir publicējama mēneša laikā, kas ir izpildāma Rīgas domei (reāli tas nozīmē, ka tas ir jāizpilda Rīgas pilsētas vadībai - mēram Nīlam Ušakovam, kas ir no Saskaņas Centra partijas); atvainošanās ir jāizdara līdz š.g. 22.decembrim.
Daugavas Vanagi, sasauksimies! Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3115.

Andrejs Mežmalis

Tiksimies Adelaidē!

“Auseklītis” Adelaides latviešu nama “Tālava” priekšā – uz Klarka ielas (Clark St) un Rožu terases (Rose tce) stūra: no kreisas Elīna Rikarde, Tālis Šmits, Daila Šmits, Gvidions (Gwydion) Rozītisolds, Regīna Laurs, Kārl Danke (Daenke), Ieva Danke (Daenke), Arvīds Kvins (Quinn), Anna Hepvorta (Hepworth), Selga Orčarda (Orchard), Rūdis Dancis (vadītājs). Foto : Līga Līvēna.
Kā redzams attēlā, Adelaides tautas deju kopa “Auseklītis” ar lielu prieku gaida AL54.KD Tautas deju uzvedumu “Nāk rudentiņs”, kas notiks piektdien 28. decembrī pulkst. sešos vakarā Skota (Scott) teātra zālē, Adelaides Universitātē. Apkūlības sekos “Hyde Park” hotelī. Tuvāka informācija atrodama KD mājas lapā www.al54kd/com

Melburnas Latviešu vidusskolas noslēguma akts notika sestdien, 24. novembrī Melburnas Latviešu namā. Skolu beidz četri audzēkņi: Laila Grosa, Andrejs Jaudzems, Daina Jefimova un Gvido Zundurs.
Aktu atklāja mācītāja Daiņa Markovska vadītais svētbrīdis, kurā viņš norādīja, ka stabils pamats ir nepieciešams cilvēka dzīvē, tāpat kā būvniecībā. Mācītājs minēja Pizas zvanu torni kā piemēru, kas var notikt ja nav stabila pamata.
Skolas vadītājs , Kārlis Brēmanis, sniedza pārskatu par skolas darbību. Sestdienās ir trīs klases jauniešiem, divas no kurām ir apvienotas un otrdienas vakaros ir divas klases pieaugušajiem. Skolotāji - Anita Andersone, Edīte Atvara, Kārlis Brēmanis, Ingus Purens un Kristīne Saulīte. Skolas bibliotekāre, Aija Grosa, ir strādājusi MLV 34 gadus. Kārlis Brēmanis pateicās visiem skolas darbiniekiem, Latviešu nama kooperātīvam un viesiem kafejnīcas darbiniekiem, kā arī nama pārvaldniekam. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

KB

Sestdien, 1. decembrī notika MLB Daugavas skolas izlaidums. Foto redzami skolas absolventi ar skolotāju un skolas pārzini. No kreisās puses Toms Gross, Matīss Baumanis, Valters Baumanis, Maksis Dārziņš, skolotāja Līga Dārziņa, Elīna Ziedare, Lelde Graudiņa. Foto: Arnis Vējiņš.

Latviešu ciems Melburnā ar 54 istabām veco ļaužu aprūpei un 56 privātmājām jau sekmīgi darbojas 27 gadus. Par ciema darbību ir atbildīga Latviešu savstarpējās palīdzības biedrības (Latvian Friendly Society Ltd) biedru ievēlēta valde. Pēdejā pilnsapulcē 2012.g. 27. oktobrī, rotācijas kārtībā pārvēlējamais valdes priekšsēdis Aivars Saulītis personīgu iemesļu dēļ nekandidēja, un viņa vietā ievēlēja jauno kandidātu Jāni Berkānu. Nākošajā valdes sēdē, 26. novembrī, Eva Brennere tika izraudzīta par valdes priekšsēdi (pirms tam vice-priekšsēde). Pārejie valdes locekļi ir: Sigurds Andersons, Jānis Berkāns, Ivars Cirainis, Pēteris Delvers, Alnis Druva un Nora Žubecka. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

LFS valde

Svētku runas teicēja Marianna Auliciema ar Brisbanes draudzenēm Ingu Česli (pa kreisi) un Māru Franci (pa labi) FOTO: Arnis Siksna

Brisbanes Latvijas dibināšanas svinību sarīkojums notika 10. novembra pecpusdienā, pasteidzoties priekšā citām Austrālijas lielpilsētām. Ziedi, sveces un karogi pušķoja zāli. Vīna glāzes rindojās bārā un skaistas lašu maizītes greznoja kafejnicas leti. Svētku viesi un rīkotāji ātri piepildija namu.
Svinības atklāja Dr. Arnis Siksna, aicinot Kvīnslandes goda konsulu, Juri Meiju, nolasīt Latvijas vēstnieka Austrālijā un Jaunzēlandē, apsveikumu.
Sava uzrunā Juris Meija īsumā atskatās 18. novembra vēsturiskā sākumā. Šodien, viņš domā, ka katra paaudze izjūt šīs dienas nozīmi citādā gaismā un uztverē.
Kopa mēs visi esam latvieši ar Dieva atziņu un svētību. Dievs, Svēti Latviju!
Klātesošie dziedāja himnu ar mīlestību un spēku.
Vērtību saglabāšana. [Aivars Berķis], lasa Sarma Gertnere. Kodolīgs atmiņu grauds. Stāsta par mūsu sīkstumu, saglabājot savu esamību septiņsimt gados, dažādu okupētāju važās.
Seko Beverīnas koris, ar divām dziesmām. Manai tautai. [A. Rikmanis] B.Rikmanis. Tev mūžam dzīvot, Latvija. [V.Plūdonis] J.MediņŠ. Diriģents Juris Meija, pie klavierēm Olga Lipski. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

L . Iksens.

Kara vēsturi raksta uzvarētāji, un nereti, uzvarētāji jūtas, ka var atļauties arī izsmiet zaudētāju puses neveiksmi. Pēc Otrā pasaules kara, kad pasaule jau bija kautcik atkopusies no šī kara izraisītām konvulsijām, un televīzijas aparāts bija iekarojis savu neatņemamo goda vietu katrā dzīvojamā istabā, BBC televīzijas pirmais kanāls sāka ik nedēļas raidīt sēriju, kas savu popularitāti nezaudēja veselus desmit gadus, un ko vēl šodien, laiku pa laikam ‘’atsilda’’ kāds TV raidītājs visā angliski runājošā pasaulē. Šī sērija saucās ‘Allo, ‘Allo!’ or, How the Germans lost the war. Sērijas darbība risinās kādā mazā restorānā okupētās Francijas provincē, un ‘’uz zoba’’ tiek paņemti ne tikai vācieši un Hitlers, bet arī angļi un franči, abu pušu spiegu tīkli, pagrīdnieki, virsnieki, lidotāji, utt. Protams, katrs vēlas ne tikvien izdzīvot, bet no kara pat iegūt.
Televīzijas sēriju popularitātes iespaidā, oriģinālie rakstītāji David Croft un Jeremy Lloyd sarakstīja lugu skatuvei, kuru novembra mēnesī izrādīja Adelaides Blackwood Players. Kopš Adelaides latviešu teātra ansamblis izbeidza aktīvu darbību, šī teātra grupa lepojas ne tikai ar diviem Adelaidē labi pazīstamiem latviešu aktieriem, bet arī ar viņu nelatviešu dzīves biedrēm, viena aktrise, otra---režisore. Jānis Lindbergs, Ēriks Strauts un Kathy Strauts tēloja ievērojamās lomās, kamēr Kay Lindbergs vadīja režiju. Lugā parādās visi TV sērijas pazīstamie tēli ar savām vājībām un rakstura trūkumiem: savtība, alkatība, nodevība, godkāre, iedomība, varaskāre, un vienkārši stulbums, bet netrūkst arī labās īpašības, kā mīlestība, patriotisms, un gatavība uzupurēties citu labā. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

Gunta Rudzītis

Totālā saules aptumšošanās Kērnsā. Foto: AG.
Nedēļas laikā latviešu sabiedribai Kērnsā (Cairns) bija izdevība atzīmēt divus gluži dažādus notikumus: saules aptumšošanos 14.novembrī un Latvijas valsts svētkus 18.novembrī.
Pilnīga saules aptumšošanās ir rets notikums, kuru Austrālijā var izbaudīt vienīgi pa daudziem gadiem reiz. Tā novērojama relātīvi mazā rajonā un to skatīties brauc ne tikai liels skaits astronomu no visas pasaules, bet arī
tūkstošiem ziņkārīgu tūristu. Kērnsā tā izveidojās par masu svētkiem, jo uz šo pasaulē slaveno tūristu pilsētu šo dabas brīnumu skatīties bija ieradušies pāri par sešdesmit tūkstošiem ziņkārigo.
Mēnesim pilnīgi aizklājot sauli, agrajās rīta stundās Kērnsas un tuvējās apkārtnes jurmalas bija pārpludinājušas neskaitāmu ļaužu masas, kas nepacietīgi gaidīja ka mēnesis pamazām aizvirzījās saulei priekšā. Apklusa arī putnu dziesmas, Iestājās pilnīgs klusums. Diena pārvērtās naktī. Pēc minūtēm divām pamazām atgriezās diena. Putni atsāka dziedāt un atkal pamodās daba. Bija palaimējies, jo tuvējās jūrmalās taisni pareizā brīdi bija pavērušies mākoņi. Pašā pilsētas centrā skatītājiem gan nebija tk labi veicies, jo mākoņi nepašķīrās. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

A.G.

Vidzemniece Anita Bedrīte ir audēja jau trešajā paaudzē, jo audējas ir bijušas gan tēva, gan mātes dzimtās. Amata prasmes Anita apguvusi pie kaucmindietes Ilgas Madres, etnografes, paidagoģes, audējas un rokdarbnieces. Viņa ir Latvijas Amatniecības kameras audēju meistare un Valmieras Amatnieku parka fonda dibinātāja un vadītāja. Pirms dažiem gadiem Anita beigusi arī Latvijas Universitātes Paidagoģijas, psicholoģijas un mākslas fakultāti, jo viņai ir mācību centrs, kurā vidzemnieki apgūst dažādas prasmes un zināšanas. Ne reizi vien viņa ir rīkojusi starptautiskus amatnieku saietus un gadatirgus, bet nākamgad ap Jāņiem grib rīkot pasaules latviešu amatnieku saietu Valmierā. „Pasaules latviešu ārstu kongress jau ir tradicija, bet latviešu amatnieki, rokdarbnieces jeb kā mēdzam sacīt – tautas amatu pratēji vēl nekad no visas pasaules nav aicināti kopā”, viņa teic.
Vai bērnībā sapņojāt par to, ka reiz kļūsiet par audēju amata meistari un saņemsiet Latvijas Amatniecības kameras meistara diplomu?
Mana mamma, viņas māsa, vecmāmiņa, arī tēva māsa bija audējas. Jau skolas laikā darbojos darba mācības pulciņā – mēs gan mācījāmies batikot, gan gatavojām dažādas lietiņas no briežu ragiem un apguvām vēl daudzas citas prasmes. Biju darba mācības skolotājas mīlule, jo man tās lietas padevās un patika. Gan skolas laikā, gan vēlāk gāju uz Lietišķās mākslas studiju Valmierā un darbojos ar aušanu. Man bija ģimene, divi dēli, bet vīrs gāja bojā, man pašai sākās veselības problēmas. Un tad Ilga Madre piedāvāja mācīties pie viņas kursos Rīgā. Vēlāk viņa man piedāvāja vadīt Lietišķās mākslas biedrību Valmierā, un tā bija visas Vidzemes biedrība. Starp citu, 17 gadus darbojos arī Latvijas Etnografiskā Brīvdabas mūzeja studijā, gatavojām tautastērpus. Toreiz nedrīkstēja aust un pārdot, jo to uzskatīja par spekulāciju un par to sodīja – drīkstēja aust tautastērpu un pats valkāt vai arī dāvināt. Savā ziņā var teikt, ka es šo kārtību lauzu, jo gatavoju tautastērpus dažādām deju kopām, koriem. Jāteic, ka Valmierā gāja traki, jo tā tolaik bija diezgan sarkana un uz mani daudzi raudzījās greizi, tā teikt, spekulante un likumu pārkāpēja. Tā gan nebija tikai Valmierā – pie Ilgas Madres mācīties brauca no visas Latvijas un ar līdzīgu „pareizo domāšanu” audējas un rokdarbnieces saskārās kādos sešos Latvijas rajonos. Atmodas laiks jau bija sācies, bet domāšana bija palikusi vecā, padomju laika. Nonāca tik tālu, ka mani un vēl vairākas studijas dalībnieces vairs neielaida studijas telpās Valmierā, no mums neņēma pretī biedru naudu. Bet man bija Vidzemes Lietišķās mākslas biedrība, un pamazām tajā sanāca kopā daudzi: audējas, rokdarbnieces, pinēji, koka un metāla darbu meistari. Laiki strauji mainījās, mēs strādājām, pieprasījums bija liels, un „pareizā domāšana” pazuda. Var teikt – viss notika. Piedalījos ikgadējās Brīvdabas mūzeja izstādēs un gada tirgos. Esmu priecīga, ka manis austie tautastērpi dzīvo ne tikai Latvijā, bet arī aizgājuši tālu ceļu pasaulē.
Kad nodibinājāt Mācību centru? Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

Sallija Benfelde

Pirmpublicēts laikrakstā “Laiks”

VIENMĒR SMAIDĪGAIS VITAUTS AIZSAULĒ

Vitauts Mengelsons visu mūžu nodzīvoja vecpuisī. Varbūt tieši tādēļ viņš bija vienmēr smaidīgs, ka viņu nenospieda ģimenes rūpes. Dzimis 1925. gada februārī, Latvijā, viņš 15 gadu vecumā uzgrieza muguru skolai Jelgavā, un stājās pieaugušo kārtā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņu iesauca armijā, un aizsūtīja uz Vāciju kara gaitās. Kara beigas viņš sagaidīja gūstekņu nometnē. Jau 1948. gadā, Vitauts ieradās Austrālijā.
No smaga darba Vitauts nebijās. Labu laiku viņš strādāja uz būvēm, bet uz ļoti specializētām būvēm. Viņš būvēja moļus, kur piestājas kravas kuģi.
Viņa darbi vēl šodien redzami tādās vietās kā Port Lincoln, Port Victoria, Moonta, un Wallaroo Dienvid Austrālijā.
Vitauts bija sirsnīgs, draudzīgs, un izpalīdzīgs, un ne tikai pret vietējiem latviešiem. Viņš daudz palīdzēja arī tautiešiem Latvijā ar humanitārās palīdzības saiņiem un naudu. Viņš sastāvēja Daugavas Vanagos, Latviešu Biedrībā, un Ev. Lut. draudzē.Pensijas gados viņš ar lielu prieku piedalījās Rosmes sanāksmēs un Laimas izbraukumos, tāpat visos latviešu sarīkojumos Adelaidē. Vitauts mīlēja grāmatas, un asprātīgi aprakstīja Laimas un Rosmes sarīkojumus un izbraukumus vietējiem laikrakstiem. Daudzie draugi un labvēļi atvadījās no Vitauta 26. novembrī Adelaidē ar dievkalpojumu Sv. Pētera baznīcā un bēŗu mielastu Daugavas Vanagu namā. Lai viņam vieglas smiltis.

Gunta Rudzītis

Austrālijas Latvieša saime izsaka dziļu līdzjūtību tuviniekiem un pateicās par viņa rakstiem.

Kopkora mēģinājumā. Foto: Kārlis Ātrens.
Pirmdien, 19. novembra vakarā Melburnas Daugavas Vanagu namā kopmēģinājumu Melburnas koriem “Daina” un “Atbalsis” noturēja Austrālijas latviešu 54. Kultūras dienu kopkora koncerta rīkotājs un diriģents Aldis Sils. Abu koru diriģentes - Jolanta Lārmane un Zane Ritere - bija panākušas, ka dziesmas koristiem jau bija labi iemācītas, tā, ka Aldis varēja koncentrēties tikai uz dziesmu izpildījuma niansēm. Mēģinājums bija intensīvs un ilga divarpus stundas bez pārtraukuma. Gandrīz visas kopkora koncerta dziesmas tika izdziedātas, grūtākās vietas izskaidrotas un vairākas reizes pārdziedātas. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

Kārlis Ātrens

Ak, vecā buršu greznība…

Ja Latvijā buršu saime ik gadus vareni aug jaunajiem studentiem iestājoties savās mūžu biedrībās, tad šeit, ārpus Latvijas, tāpāt kā daudzām citām trimdas organizācijām, dalībnieku skaits sāk sarukt. Tāpēc ir svarīgi, ka laiku pa laikam tiek rīkotas iespējas biedriem tikties, lai uzturētu tradicijas un atjaunot draudzības.
Sekojot senai parašai Kultūras dienu laikā rīkot tikšanos vietējiem un iebraucējiem, korporāciju piederīgiem, šogad S!K!K!A! un K!K!A! aicina visus buršus piedalīties saietā pirmdien, 31.decembrī no plkst.13.00 līdz 15.00 Adelaides latviešu biedrības namā 36 Rose Terrace, Wayville.
Pakavēsimies pie glazes vīna un uzkodām draugu un paziņu pulkā. Visu rakstu var lasīt AL Nr. 3114.

I.Lūsis Lett.
K!K!A! prezidija vārdā